in the PONS Dictionary
dubitātiō <ōnis> f (dubito)
1.
2.
| Case | Singular | Plural |
|---|---|---|
| Nominative | dubitātiō | dubitātiōnēs |
| Genitive | dubitātiōnis | dubitātiōnum |
| Dative | dubitātiōnī | dubitātiōnibus |
| Accusative | dubitātiōnem | dubitātiōnēs |
| Ablative | dubitātiōne | dubitātiōnibus |