in the PONS Dictionary
prō-cubō <cubāre, cubuī, –> Verg.
- procubo
-
| prōcubō |
|---|
| prōcubās |
| prōcubat |
| prōcubāmus |
| prōcubātis |
| prōcubant |
| prōcubem |
|---|
| prōcubēs |
| prōcubet |
| prōcubēmus |
| prōcubētis |
| prōcubent |
| prōcubābam |
|---|
| prōcubābās |
| prōcubābat |
| prōcubābāmus |
| prōcubābātis |
| prōcubābant |
| prōcubārem |
|---|
| prōcubārēs |
| prōcubāret |
| prōcubārēmus |
| prōcubārētis |
| prōcubārent |
No example sentences available
Try using a different entry.